Pandēmija un ar to saistītais digitālās transformācijas paātrinājums būtiski ietekmējis visas nozares, un arī komunikācija nav izņēmums.
Vēl nesen, izdzirdot vārdu “komunikācija”, vairāk vai mazāk sapratām – “sabiedriskās attiecības”, šodien jau katrs iedomājamies ko citu: integrētā komunikācija, digitālā komunikācija, krīzes komunikācija, starppersonu komunikācija, starpkultūru komunikācija, algoritmi, avatari, sociālie tīkli, reputācija, zīmolvedība, internets, korporatīvā sociālā atbildība utt. Tēlaini salīdzinot – nometot zemē ūdens maisiņu, ūdens izšķīst uz visām pusēm, tomēr tas joprojām ir viens un tas pats ūdens. Tāpat ir ar komunikāciju – tā apvieno visos šos dažādos virzienus un aspektus, kuri nepārtraukti tiek papildināti ar jauniem. Labā ziņa ir tā, ka komunikācija arvien pārliecinošāk kļūst par stratēģiskās vadības instrumentu, kas nozīmē, ka tādējādi ir vieglāk sasniegt komunikācijas un biznesa mērķus, par ko pirms kāda laika komunikatori vēl varēja tikai sapņot, taču vienlaikus tā kļūst arī par izteiktu starpnozaru dimensiju.
Būt labiem speciālistiem nākotnē, nevis “vakar”
Lai spētu veiksmīgi plānot un vadīt komunikāciju savā uzņēmumā vai iestādē, jaunajam speciālistam vairs nepietiek tikai ar profesionālajām prasmēm. 2020. gada Pasaules ekonomikas foruma ziņojumā par nākotnes darbam nepieciešamajām prasmēm tiek uzsvērts, ka tieši starpnozaru prasmes būs tās, ko pieprasīs darba devējs. Tam, kā jaunais profesionālis spēs risināt kompleksas problēmas, plānot savu darbu un uzstādīt mērķus, spēs būt radošs un mācēs strādāt komandā, būs izšķirošā loma. Tātad, lai kļūtu par veiksmīgu nākotnes komunikācijas speciālistu, būs gan jāapgūst virkne jaunu rīku un metožu, gan jāstrādā pie savu starpnozaru prasmju attīstīšanas.
Kā piedāvāt šādas zināšanas topošajiem speciālistiem – tas patiešām ir liels izaicinājums. Viņi grib būt labi speciālisti nākotnē, nevis “vakar”, un mums kā izglītības programmu veidotājiem tas ir jāspēj piedāvāt, vai arī vismaz uz to ir jātiecas. Digitālās komunikācijas pasniedzējs savu prezentāciju maina ik pa trim mēnešiem, un šobrīd tas nevienu vairs nepārsteidz. Gribam to vai ne, mēs izglītības sistēmu esam spiesti “apgreidot” tādā ātrumā, kādā mainās pasaule. Esošās programmas nepārtraukti pilnveidojam, kā profesionālajai augstskolai (kurā 70% ir praktisko studiju un 30% teorijas) mums likumdošana atļauj katru gadu programmas ietvaros nomainīt atsevišķus studiju kursus. Vai nu mēs mainām kursu, vai pielāgojam esošajai videi. Ir pat tādi kursi, par kuriem gadus divus atpakaļ priecājāmies kā par unikāliem un inovatīviem, bet šodien tie diemžēl vairs “nestrādā”. Ir, protams, pamatlietas, kuras izglītībā nemainīsies neatkarīgi no tā, vai ir akmens vai digitālais laikmets, bet uz šo argumentu izglītības jēgu nevar balstīt. Studenti jau šodien grib saņemt to, kas būs 2070. gadā, nevis kas ir 2021. gadā.
Izglītība konkurē ar reālo dzīvi
Jaunieši un studenti kļūst arvien pašpietiekamāki. Tādēļ, šķiet, ka darbinieki, nevis darba devējs, drīz paši noteiks, kā viņi strādās – klātienē vai attālināti. Tas draud vispār pazaudēt izglītības jēgu. Kāda gan man jēga mācīties to, kas bija divus gadus atpakaļ? Izglītībai šobrīd vairāk nekā jebkad ir jākonkurē ar reālo dzīvi, reālo pieredzes gūšanu praksē, jo kāda gan jēga ir mācīties, ja augstskolā tiek piedāvāts tas, kas realitātē jau ir pieredzēts pirms vairākiem gadiem? Jāsaprot, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda, kāda tā ir bijusi, jautājums ir par to, kā katra profesija, katrs bizness vai indivīds var veiksmīgāk pielāgoties šai situācijai. Ja agrāk pie pašreizējās situācijas būtu nonākuši 10 gadu griezumā, tad tagad, pateicoties pandēmijai, tas jau ir noticis. Šobrīd pasaule ir nonākusi “jaunajā normālajā”, un rodas arvien jauni jautājumi – kāda būs nākotnes komunikācija? Kāds būs veiksmīgs jaunais komunikācijas jomas speciālists? Kas un kā ir jāmāca jaunajam profesionālim, lai viņš apgūtu visas nepieciešamās prasmes?
Kā sakārtot digitālo pārvaldību
Ir ierasti runāt par labu pārvaldību ikvienā nozarē. Komunikācijas cilvēkiem (un ne tikai) to gribas attiecināt arī uz digitālo komunikāciju un digitālo nozari kopumā. Šobrīd tiek vainoti soctīkli par globālo “bardaku”, kāds ir izveidojies digitālās komunikācijas laukā. Un pamatoti. Daudzos pārkāpumus, kas ir regulāri “gadījušies” digitālajiem milžiem “Google”, “Facebook” u.c. nevar nepamanīt. Pārkāpumi attiecībā uz “fake news” regulējumu, attiecībā uz datu noplūdi, negatīvo ietekmi uz jauniešiem, bērniem, cenzūru, viedokļu ierobežošanu.
Vienlaikus tas ir stāsts arī par mūsu katra paša atbildību. Valda totāla visatļautības sajūta, un skumjākais – lai paustu savu viedokli, nav nepieciešami nekādi pierādījumi. Ir jāuzlabo medijpratība un jāsaprot, ka mēs katrs esam atbildīgs par šīs vides veidošanu, ko mēs publicējam un ar ko dalāmies. Tā ir kā paralēlā pasaule, kas eksistē līdztekus mūsu ikdienas dzīvei. Tā vairs sen nav vide, kurā ieejam kaķīšu foto apskatīties, tā ir vide, kurā veidojam dažāda veida, tostarp biznesa sadarbību. Šī problēma vēl tikai pletīsies plašumā, tādēļ arī Latvijai ir jādomā par to, kā atbildīgi pārvaldīt šo vidi. Ne velti par nepieciešamību ieviest īpašu ministra amatu digitalizācijas jautājumu risināšanai runā tādas valstis kā Vācija. Vienlaikus ES notiek darbs pie datu pārvaldības regulējuma, kas paredz, ka visi drīkstēs dalīties ar saviem datiem (gan privātiem, gan biznesa, gan valsts institūciju), taču šis process ir jāregulē. Kurš drīkstēs apkopot svešus datus, kurš regulēs datu apstrādi, kā tos apstrādāt, kurš drīkstēs apstrādāt, kas un kur uzglabāt.
Paredzot to, ka digitalizācija arvien dziļāk ielauzīsies ne tikai komunikācijas, bet arī ikvienas citas jomas pārstāvja ikdienā, būtu tikai loģiski, ka šī jautājuma sakārtošanai tiktu pievērsta arvien lielāka valsts atbildīgo institūciju uzmanība.
